Mainīt situāciju

“Vairākus gadus mēs esam palīdzējuši bērnu namiem lielākajās pilsētās. Šogad mēs esam nolēmuši izpētīt situāciju Lietuvas trūcīgo mazpilsētu bērnu namos. Vai Jūs kā direktors redzat kādas vajadzības Jūsu vadītajā bērnu namā? Ja jā, tad lūdzam sastādiet sarakstu un atsūtiet mums to pa e-pastu izskatīšanai.”

Mēs uzdevām ļoti vienkāršu, īsu un konkrētu jautājumu Lietuvas bērnu namu vadītājiem, bet cik gan dažādas atbildes saņēmām!

“Mums ir 10 datori, bet vai jūs varētu nopirkt mums 10 jaunus datorus?”
“Mums nekā netrūkst. Pateicamies, ka interesējaties.”
“Tas nav pārāk bieži, kad divi jauni cilvēki ienāk no ielas un piesakās palīdzēt. Vai ir kāda uzticības cienīga organizācija, kas varētu uzrakstīt par jums un jūsu darbu rekomendāciju, lai mēs zinām, ka jums var uzticēties?”
“Mūsu bērnu namā ir viens ponijs, bet viņš jūtas vientuļš. Vai jūs nevarētu nopirkt viņam draudzeni?”
“Mums vajag visu dzīvei nepieciešamo. Atklāti sakot, šorīt mēs izlietojām pēdējo ziepju gabaliņu un es domāju, kad un no kā mēs varēsim dabūt vēl. Nē, mums nav e-pasta vai faksa aparāta, bet mēs kaut kā nosūtīsim jums sarakstu, jo mums tiešām nepieciešama palīdzība.”

Mēs ar Džošua Milleru (Adventistu attīstības un palīdzības organizācijas «ADRA Lietuva» direktoru un draudzes ierindas locekļu Kalpošanas nodaļas misionāru) atkal bijām atgriezušies Lietuvā. Mēs pārlapojām atsūtītos iesniegumus, cenšoties atrast tos bērnu namus, kam TIEŠĀM vajadzīga palīdzība. Dažreiz mums pat nebija vajadzības runāt ar direktoru. Pietika tikai piebraukt pie nama durvīm, lai viss būtu skaidrs. Tas bija vieglākais darbs, bet ne vienmēr bija tik vienkārši. Citreiz pēc direktora uzklausīšanas, cik slikti viņiem klājas un cik ļoti ir nepieciešama palīdzība, mēs devāmies apskatīt bērnu nama telpas. Un tad mēs redzējām, kā direktors mums ir melojis. Bija vairāki bērnu nami, kuros bāreņiem bija daudz labāki dzīves apstākļi, nekā mūsu ģimenei, kopš mēs dzīvojam Lietuvā, un tomēr viņi nekautrējas lūgt vēl vairāk naudas un palīdzību. Šie bērnu namu direktori neapjauta, ka mēs zinām, kāda izskatās patiesa nabadzība, un kāda izskatās pārticība. Pēc tam, kad vairāki direktori centās mūs apmānīt, mēs jutāmies nedroši, kam mēs varam uzticēties. Pēc pusotras nedēļas apmeklējot 21 bērnu namu un intervējot vadītājus un apskatot bērnu namu telpas, mēs izvēlējāmies 5 bērnu namus, kuriem pēc mūsu ieskatiem tiešām bija vajadzīga palīdzība.

Pēdējo Lietuvas apmeklējuma nedēļu mēs nolēmām veltīt drēbju iegādei priekš bāreņiem. Džefs Reiks (Draudzes ierindas locekļu kalpošanas organizācijas Laymen Ministries direktors) sūtīja Glenu Voileru uz Lietuvu filmēt šo palīdzības programmu, kas vēlāk tiktu iekļauta Laymen Ministries video atskaitē. Glenam nekas nešķita pārāk aizraujošs notiekošajā, līdz mēs nonācām tirgū, lai pirktu drēbes. Pie vārtiem mūs sagaidīja sargs ar jautājumu: “Ko jūs šeit darāt? Tirgus teritorijā nav atļauts filmēt!” Pēc tam, kad mēs paskaidrojām, ka iepērkam lielu daudzumu drēbju un citas pirmās nepieciešamības preces priekš Lietuvas bāreņiem, viņš teica: “Jums vajadzēs parunāt par filmēšanu ar administrāciju.” Tikai vēlāk viņi pateica, ka bija noturējuši mūs par nodokļu inspekcijas pārstāvjiem, kas atnākuši uzfilmēt blēdības, kas notiek tirgū. Džošua ar bērnu nama direktoru iegāja administrācijas telpās, un atgriezās ne tikai ar atļauju filmēt, bet arī ar miesassargu — “gadījumā, ja kas”. Mēs, protams, pat nenojautām, kas notiks, bet Dievs zināja, ko dara, jo šis “ja kas” notika vairākas reizes filmēšanas laikā. Kā mēs priecājāmies, ka mums bija miesassargs, jo bez viņa mēs nekad nebūtu spējuši paveikt iecerēto! Vairākas reizes tirgus laukumā kādi vīrieši un sievietes kļuva diezgan satraukti, un ja nebūtu sarga, tas būtu pārvērties īstā tracī. Vēlāk mēs uzzinājām, ka gandrīz visi šie nemiera cēlāji bija iesaistīti nelegālā biznesā, un baidījās, ka video ieraksts varētu būt liecība viņu saukšanai pie atbildības. Tāpēc viņi vai nu sāka bravurīgi uzvesties, vai arī kaut kur paslēpās. Esmu pārliecināts, ka ne viens vien būtu vēlējies ne tikai iegūt mūsu kameru, bet arī naudu, kura mums bija līdzi preču iegādei, tomēr redzot blakus esošo sargu neviens nebija pietiekami drosmīgs ko tādu uzsākt.

Mēs nopirkām burtiski simtiem ziemas apavu, kurpes, čības, zeķes, apakšveļu, nemaz nerunājot par krekliem, jakām, palagiem, segām un citu veļu. Nopirkām arī zobu pastu, zobu birstītes, ziepes, šampūnu, veļas un trauku mazgājamos līdzekļus, papīru, piezīmju burtnīcas, rakstāmpiederumus, skolas somas, medicīnas preces un citas lietas. Četru dienu laikā izdevām US$ 6.300. Šķiet, nekad mūžā neesmu izdevis tik daudz naudas tik īsā laika periodā kā šajā Lietuvas apmeklējuma laikā. Bet es ar gandarījumu varu teikt, ka šī nauda netika iztērēta nevajadzīgām luksus lietām. Mēs centāmies nopirkt vislabākās kvalitātes preces par tiem līdzekļiem, kas mums bija. Un tā kā mēs pirkām lielos vairumos, visi tirgotāji mums deva iespaidīgas atlaides.

Katrā bērnu namā, kuru mēs apmeklējām, lai izdalītu sapirktās mantas, es ievēroju vienu un to pašu: ieskatoties bērnu acīs, es saskatīju atspoguļojamies atraidījumu, sāpes, rūgtumu, naidu un atriebību. Citās acīs vairāk, citās mazāk. Bet vēl skaidrāk es saskatīju jautājumu viņu sejās: “Vai tu mīli mani pat šajā situācijā, kurā es esmu? Vai arī tu noraidīsi un sāpināsi mani tāpat kā pārējie?” Es vēlējos pastāstīt viņiem par mīlošo Glābēju, kuru es esmu iemīlējis, un kuram kalpoju; un arī par to, cik ļoti Viņš mīl viņus un vēlas arī viņu pretmīlestību.

Mēs vēlējāmies, lai mūsu dāvanas bāreņiem nebūtu tikai laicīgas un fiziskas. Tāpēc mēs rūpīgi izmeklējām kristīgo literatūru lietuviešu valodā, kuras atbilstu viņu vecumam, un paceltu viņu domas tuvāk iepazīt mīlošo Dievu un Tēvu, kas viņus nekad neatraidīs, neatstās un neaizmirsīs. Un es lūdzu Dievu, lai kad viņi lasīs šīs grāmatas, Dieva Gars apgaismo viņu sirdsapziņu un viņi var nodot savu dzīvi Jēzum Kristum. Jā, mēs vēlamies palīdzēt viņiem arī fiziski, jo viņiem šī palīdzība ir ļoti nepieciešama, bet pāri par visu viņiem ir nepieciešams Jēzus, kas pārvaldītu viņu sirdi un veidotu viņu raksturu dievišķajā līdzībā.

Jon Peoples,
Laymen Ministries misionārs, ADRA Lietuva līdzstrādnieks