Ģenerālkonferences 58. sesija: Pārvērst draudzes sarukšanu izaugsmē
2005. gada 4. jūlijs, Sentluisa, Misūri, ASV.
Ko darīt baznīcas vadītājam, kad apkārtējai sabiedrībai nav intereses par garīgām lietām, draudzes locekļi ir zaudējuši drosmi un visas cerības, ka kaut kas mainīsies, un arī draudžu mācītāji ir depresijā? Vēl jo vairāk, ja šī baznīca ir daļa no Septītās dienas Adventistu Baznīcas vispasaules draudzes, kur izaugsme, optimisms un entuziasms ir norma?
“Somija ir līdzīga citām Rietumeiropas zemēm. Valstī ir augsts dzīves līmenis, un vairumam cilvēku dzīve ir viegla. Tomēr ne viss ir labi. Somija ir sekulāra valsts. Cilvēki ir zaudējuši interesi par Dievu un draudzes cīnās. Cilvēkiem joprojām ir vajadzības, un tās nav materiālās vajadzības. Arvien pieaugošais individuālisms ir izolējis cilvēkus no ģimeņu saitēm un senākām atbalsta vietām, tādām kā vietējā sabiedrība un draudze.
“Par nožēlu, draudze nemāk rīkoties šajā situācijā un nespēj apmierināt cilvēku patiesās vajadzības. Caurmērā mūsu draudzes nezina, kā attiekties pret apkārtējiem cilvēkiem. Patiesību sakot, tās pat neaprūpē savus draudzes locekļus kā pienākas.”
“Viens no iemesliem ir tas, ka mēs katru gadu zaudējam arvien vairāk draudzes ganu, un to vairs nav pietiekami, lai aprūpētu 5.000 draudzes locekļu. Tomēr daudz nopietnāks iemesls ir tas, ka mēs neesam spējuši izaudzināt draudzes locekļus par mācekļiem un vadītājiem. Mēs varam mantot dažus jaunus draudzes locekļus, bet nezinām, ko darīt ar viņiem tālāk. Mūsu draudzes locekļi un mācītāji krīt depresijā, jo neredz tos panākumus, kas Adventistu Baznīcai ir citviet pasaulē, kur tūkstošiem cilvēku nāk pie Kristus.”
“Labā vēsts ir tā, ka tagad mēs atzīstam problēmu — un ne tikai mēs, šī problēma skar gandrīz visas kristīgās draudzes Eiropā. Mūsu mācītāji un draudzes locekļi sāk saprast to, ka viņiem ir ārkārtīgi nepieciešama Dieva palīdzība viņu darbā, un ir jābūt daudz lielākai atvērtībai pret Svētā Gara vadību. Mums jābūt atvērtiem jebkam un jābūt gataviem pieņemt lielas pārmaiņas.”
“Pagājušajā gadā Adventistu Baznīca Somijā uz šo draudzes samazināšanās tendenci reaģēja ļoti dramatiskā veidā — tā momainīja gandrīz visus vadītājus draudzes struktūrā! Sākot tukšā vietā, jaunajiem vadītājiem bija jāpārdomā it viss, ko līdz šim bija darījuši, un rezultātā dzima vienkārša stratēģija, kur nosauca par Rakastaa Suomi Kristukselle [Mīli Somiju Kristus dēļ]. Draudze veltīja divas pilnas nedēļas studējot par Svēto Garu — pirmajā nedēļā uz sanāksmēm sanāca ap 1.500 cilvēku, un 300 palika vēl uz otru nedēļu uz dziļākas izpētes nodarbībām. Draudze piedzīvoja lielas izmaiņas — gan draudzes locekļos, gan draudzes darbiniekos.”
“Tas viss notika tikai dažas nedēļas atpakaļ, tāpēc mēs vēl aizvien esam darba sajūsmas fāzē. Tagad plānojam visā Somijā veidot mazās grupas un iedrošināt katru draudzes locekli mantot vienu cilvēku Kristum. Būtībā tieši tāds arī ir mūsu kredo — ‘Manto vienu priekš Jēzus’ — un mēs vēlamies, lai šie cilvēki būtu no draugu vidus. Mēs aicinām draudzes locekļus atrast draugu, draudzēties, iet kopā ar draugu, un tad vest savu draugu pie Jēzus.”
“Man kā vadītājam ir jāsniedz piemērs, tāpēc arī es esmu iesaistījies šajā procesā. Faktiski es esmu liecinieks tam, kā tas ir darbojies manā dzīvē. Vairākus gadus atpakaļ, kad tikko biju beidzis teoloģijas studijas, es lidmašīnā satiku kādu puisi, un sarunas gaitā es izstāstīju viņam pilnu evaņģēlija vēsti. Es neesmu pārliecināts, ka vēl šodien tā rīkotos, bet man par lielu pārsteigumu pēc gada viņš meklēja mani. Viņa dzīve bija sagriezusies kājām gaisā un viņš meklēja kādu draugu. Es viņam nosūtīju veselu kaudzi reliģisku grāmatu, un nebija nekāds pārsteigums, ka nedzirdēju par viņu neko vismaz kādus 15 gadus. Tad mums atkal sanāca satikties. Tagad viņš bija jau veiksmīgs biznesmenis, bet vēl aizvien meklēja garīgumu savā dzīvē. Šoreiz es viņam nedevu grāmatas, bet noslēdzu ar viņu vienošanos: es palīdzēšu viņam viņa meklējumos, bet viņš palīdzēs man vadības stratēģijās. Mēs kļuvām par labiem draugiem un pirms gada viņš tika kristīts. Nesen es viņu salaulāju un arī viņa sieva tagad ir draudzes locekle.”
“Problēma daudzās draudzēs, un daudziem kristiešiem, ir tā, ka viņi nerūpējas par citiem. Ja mēs pieņemsim rūpes un draudzību par savu prioritāti, un nospraudīsim mērķi mantot kaut vienu cilvēku Kristum, tad man šķiet, ka mums būs panākumi — pat Somijā.”
John Surridge / ANN,
(pārpublikācija)